No šī gada 1. maija Valsts policijas koledžas Sporta katedras vadītāja amatā ir stājies Oskars Vaisjūns. Latviešu vieglatlēts, kurš 26 reizes izcīnījis Latvijas čempiontitulu, veiksmīgi startējis Eiropas komandu čempionātos un Pasaules Universiādē diska mešanas sacensībās. Aktīvajā dienestā esošs policists ar stingru nostāju un tiešu valodu, nebaidās atzīt, ja kaut ko nezina, šādos brīžos viņš vienmēr uzdodot pretjautājumus, cenšoties rast atbildes un izprast, kāpēc tā un ne citādāk. Oskars ir arī zēnu basketbola komandas fiziskās sagatavotības treneris un bērnudārza sporta skolotājs, vīrs un trīs dēlu tēvs.
Lai iepazītu jauno Sporta katedras vadītāju, devāmies izzināt viņa sporta un dienesta gaitas, nākotnes mērķus un to, kā motivēt jauniešus ar enerģiju iesaistīties fiziskās sagatavotības nodarbībās.
Šis ir mirklis, kad Tev ar sevi ir jāiepazīstina gan Valsts policijas koledžas un Valsts policijas personāls, gan esošie un topošie kadeti.
Esmu Oskars Vaisjūns, dzimis Madonā. Līdz 4. klasei mācījos Dzelzavā, pēc tam Elejas vidusskolā, bet 11. klasē uzsāku mācības Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Tur sāku nodarboties ar sportu – vieglatlētiku, diska mešanu. Aktīvi iesaistījos sportā. Vēlāk studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), ieguvu bakalaura un maģistra grādu “Sporta zinātnē”, uzsāku studijas arī doktorantūrā.
Jau ilgstoši esmu policists – 15 gadus dienēju Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Speciālo objektu apsardzes pārvaldē, taču pēdējos aptuveni trīs gadus savus amata pienākumus veicu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Satiksmes noziegumu izmeklēšanas birojā.
Paralēli darbam policijā strādāju Juglas basketbola skolā kā fiziskās sagatavotības treneris, vienlaikus cenšos viņus sagatavot un iedrošināt dzīvei, veidot viņus kā personības un izglītot par drošības jautājumiem, lai viņi apzinātos ne tikai savas fiziskās, bet mentālās spējas. Nebaidos arī no trīsgadniekiem, kuri nostājas apkārt katrs ar savam vēlmēm un interesēm, tādēļ vadu sporta nodarbības bērnudārzā.
Man ir trīs dēli, kuri dzimuši ik pēc četriem gadiem – sanācis savs olimpiskais cikls.
Kā Tu nonāci Valsts policijā?
Policijā nonācu vienlaicīgi ar studiju uzsākšanu LSPA. Skolā gāju Jaunsardzes pulciņā, mamma strādāja policijā, redzēju šo profesiju jau bērnībā. Dienests nodrošināja iespēju studēt, sportot un strādāt vienlaicīgi, gūstot arī stabilus un regulārus ienākumus. Tas noteikti ir saistīts ar disciplīnu, attieksmi un godīguma apziņu, godprātīgu uzdevumu pildīšanu un likuma ievērošanu. Nevienu brīdi nenožēloju, ka toreiz šo izvēli veicu!
Kā katra no dienesta vietām Tevi ir ietekmējusi un veidojusi kā personību?
Iepazinos ar daudziem policistiem, kontaktējos un izzināju viņus. Iemācījos, ka mēs katrs esam atšķirīgi, visiem neder viena pieeja, katram nepieciešams savs informācijas pasniegšanas veids. Biju kā informācijas kurjers starp augstāku priekšniecību un saviem padotajiem, man neradīja problēmas vai neērtības informāciju nogādāt pie priekšniecības vai otrādi, vai atrisināt padoto jautājumus. Uzskatu, ja tas attiecas uz maniem darbiniekiem, ja tas uzlabos viņu labsajūtu darbā vai viņi sajutīsies noderīgāki, tad es to izdarīšu. Mēs nezinām, ko katrs ikdienā atnesam līdzi uz darbu emocionāli, ar kādu attieksmi atnākam. Taču man ir svarīgi, lai cilvēks izdara savus pienākumus, tādēļ centos panākt līdzsvaru. Esmu pielāgojies tam, lai mūsu darbs būtu produktīvs. Iemācījos arī to, kāds es gribētu būt vadītājs.
Kāds ir labs vadītājs?
Tāds, kurš spēj vadīt kolektīvu un struktūru ar to resursu, kāds ir pieejams. Ar šo resursu panākt vēlamo efektu, lai būtu apmierināts ne tikai vadītājs, bet arī nodarbinātais, lai viņš sajustu par savu padarīto darbu gandarījumu. Labs vadītājs ir arī tāds, kurš vēlas saprast un izzināt katru nodarbināto un iedziļināties, kāpēc konkrētā situācijā vai kolektīvā kaut kas notiek tā, kā notiek.
Kā nonāci pie lēmuma pretendēt uz VPK Sporta katedras vadītāja amatu?
Ņemot vērā, ka mani saista formas tērps, dienests, disciplīna, vienmēr pret darbu esmu attiecies godprātīgi, no bērna kājas esmu bijis pietuvināts arī sportam, sapratu, ka, iespējams, šī ir mana īstā vieta. Savās sporta gaitās esmu trenējies gan individuāli, gan attīstījis komunikāciju ar cilvēkiem. Man ir zināšanas, kuras vēlot pielietot praksē, un vēlos pārbaudīt, vai manas idejas spēj ilgtspējīgi strādāt praksē.
Dzīvē saskaroties ar dažādām situācijām un notikumiem gan darbā, gan sportā, nākas domāt, kam tieku gatavots? Esmu pārvarējis tik daudz šķēršļu un izaicinājumu, varbūt šis ir tas, kam dzīve mani ir gatavojusi. Šobrīd ir vēlme darboties, jutu, ka esmu nepieciešams tieši šajā konkrētajā vietā.
Kādi ir Tavi mērķi jaunajā amatā?
Mums ir jāstrādā ar skolas sporta nodarbību neefektivitātes rezultātu. Tāpēc vispirms ir jāsaprot, kāds ir materiāls, kāda ir kopējā iestādes pozīcija un nostāja, kas ir jāuzlabo, ko varu ieteikt. Vispirms ir jāizzina virzieni, cik globālu mērķi vēlamies sasniegt un kādā laika posmā.
"Taču primāri būtu jākoncentrējas uz kadetu fiziskās sagatavotības uzlabošanu, lai viņi būtu arī fiziski sagatavoti dienestam. Jāizstrādā fiziskās sagatavotības programma, kas viņus motivētu nākt uz treniņiem un attīstīties. Nedrīkst veidoties situācija, kad jaunieši uz sporta nodarbībām nāk ar domu – “ai, atkal sports”. Jāsaprot, ka, ja gribi precīzi šaut un ilgstoši noturēt ieroci vienā pozīcijā, ir jābūt fiziski sagatavotam, lai varētu cīņā ātrāk un precīzāk veikt konkrēto paņēmienu, noorientēties situācijā, ir jāpievērš uzmanība fiziskajai sagatavotībai," teic Oskars Vaisjūns.
Arī redzot veicamos uzlabojumus, kas attiecas uz sportu policijā, analizējot to, ar ko pats esmu saskāries, domāju, ka mans tiešums, nebaidīšanās paust nostāju un argumentēt varētu palīdzēt sasniegt mērķus un uzlabot sporta situāciju policijā kopumā. Ir piefiksētas jau vairākas lietas, kuras būtu jāuzlabo, kas būtu jāizstrādā. Ja globāli ir pieņemts lēmumus kaut ko uzlabot un mainīt, tad es ticu, ka man ļaus realizēties.
Tu 26 reizes esi izcīnījis Latvijas čempiontitulu diska mešanā, rezultatīvi piedalījies Eiropas čempionātos, Pasaules Universiādē ieguvis augsto 6.vietu. Pastāsti par savām sporta gaitām.
Aktīvi sportā iesaistījos 1999. gadā, kad uzsāku mācības Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Sporta karjeru īstenoju līdz 2013. gadam. Pa šo laiku 26 reizes izcīnīju Latvijas čempiontitulu diska mešanā. Valstiska mēroga tituls, kas bijis kā atalgojums par smagu darbu un treniņiem. Citreiz sacensībās no citiem audzēkņiem dzirdēju: “Ai, atkal viņš uzvarēs!” Taču tajā laikā es necīnījos par uzvarām, es cīnījos par rezultātu.
No 1975. gada nav pārspēts Staņislava Struļa uzstādītais rekords diska mešanā – 62 metri. Mans mērķis drīzāk bija saistīts ar šī rezultāta labošanu. Kad pirmo reizi aizmetu 60 un 61 metru, aptuveni 25 gadus neviens nebija tik tālu aizmetis disku. Pašam bija gandarījums par sasniegto 60 metru robežu, taču mazāks gandarījums par to, ka nesanāca visi 62 metri. Līdz šim personīgais rekords diska mešanā ir 61,10 metri.
Iegūtas dažādas vietas, taču vienmēr iegūto vietu vērtēju attiecībā pret sniegumu. Ja sniegums nebija tāds, kādu biju paredzējis, tad gandarījums par saņemto vietu nebija tik liels, jo nerealizēju to, ko varēju. Taču visaugstāk vērtēju tieši sniegumu Pasaules Universiādē, kur ieguvu 6. vietu. Tas notika Taizemē, tur bija vairāk nekā 20 dalībnieku, cita vide un kultūra, nesapratu, kas notiek, taču uzrādīju savu visu laiku labāko rezultātu gan kvalifikācijā, gan finālsacensībās, kas deva 6. vietu. Novērtēju iespēju, ka varēju tur būt, piedzīvot to sajūtu. Tā gaisotne, kas tur valdīja, pielīdzināma Olimpiskajām spēlēm – pārstāvētie sporta veidi, dažādu valstu sportisti, kuri pēc tam veiksmīgi startēja arī Olimpiskajās spēlēs un guva medaļas.
Vēl arī gandarījums par to, ka latviešu sportisti – vieglatlēti, arvien vairāk tika piesaistīti dažādu klubu sacensībās ārvalstīs. Galvenā valsts, kurā startēja latviešu vieglatlēti, bija Itālija. Nokļūstot tur pirmo reizi, viss bija jauns – temperaments un sacensību organizēšana. Taču sasniedzot rezultātu, bija ļoti pozitīvas emocijas no vietējiem. Viņi emocionālā līmenī novērtēja to, ko spēj viņiem dot un piedāvāt. Tas viss atmosfēras kopums, kas tur valdīja, sniedza vairāk pozitīvu emociju nekā pats rezultāts. Un bieži vien netiešais novērtējums ir labāks un svarīgāks kā tiešais novērtējums.
Kā motivēt jaunieti nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm?
Saplānot nodarbību tā, lai pēc sporta nodarbības viņš jūtas gandarīts. Viens jūtas gandarīts, ja pēc nodarbības ir pilnībā izsmelts un uz mājām dodas četrrāpus, cits – ja ir izkustējies un viegli iesvīdis. Ir jāatrod vidusceļš.
Jāizglīto, ko sports un fiziskā aktivitāte dod. Tas neveicina tikai fiziskās sagatavotības uzlabošanu vai muskuļu audzēšanu, ar sportu tu sevi attīri.
"Jāparāda, ka fiziskā nodarbība neko sliktu neizdara, tu drīzāk jutīsies atjaunojies, enerģiskāks, fiziski un emocionāli darbspējīgāks, smadzenes strādās efektīvāk. Iespējams, nav stimula sportot, jo nav bijusi iespēja gūt vai redzēt šo gandarījumu," uzsver VPK Sporta katedras vadītājs.
Varbūt kāds ieradies uz sporta nodarbību pirmo reizi mūžā, tādā gadījumā ir jāizdara viss iespējamais, lai viņš vēlētos atgriezties. Īpaši jāpiedomā pie nodarbības noslēguma, lai viņš dodas uz mājām ar labām sajūtām, jo parasti cilvēki atceras tikai nodarbības sākumu un beigas.
Cik ilgi jau strādā ar zēnu basketbola komandu?
Aptuveni sešus gadus. Mēs strādājam ar elementāriem vingrinājumiem. Ir grūti brīžos, kad uzskata, ja spēlē basketbolu, tad jātrenē tikai basketbols un fizisko sagatavotību nevajag. Patiesībā ikviens sportists trenē fizisko sagatavotību un noturību, stiprina visas muskuļu grupas. Ja apsēdīsies vienā noteiktā pozīcijā un nomīsi riteni, tad tā nebūs fiziskā sagatavotība. Arī riteņbraucēji ceļ dzelžus, skrien, lec, peld utt. Lai uzlabotu rezultātu ir jādara ļoti daudz apkārtējie darbi.
Kā Tu spēj apvienot darbus un īstenot visas savas personības šķautnes?
Iespējams, man ir tik daudz enerģijas, jo nepārtraukti kustos. Es nemāku būt mierā. Vienmēr cenšos palīdzēt vājākam vai kādam kurš nonācis grūtībās, vai jūtas emocionāli aizskarts. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, bet man nav problēmu piecelties agrāk no rīta iztīrīt sniegu, lai tantiņas var iet, nekrītot un nelaužot rokas. Ja redzu, ka pie atkritumu tvertnes viss ir izmētāts, negaidu sētnieci, bet sakopju pats. Mūsu sētniecei bija radušās veselības problēmas, bet tajā laikā bija jāmazgā kāpņu telpas logi, pateicu viņai, ka mūsu kāpņu telpas logus pats nomazgāšu – man tā bija tikai stunda un visi logi bija tīri. Nemāku cept šašliku bez papildu darbiem. Ja varu kaut ko izdarīt, tad izdarīšu, nepatīk sēdēt un neko nedarīt. Ja kādu dienu neesmu pakustējies, jūtos slikti. Tas ir dzīvesveids un dzīvojam taču vienreiz!